Mīts. Cilvēks. Daba. Edvarda Šmite, mākslas vēsturniece

Ievads

Multimediju performance “Simbolisms” aicina šodienas sajūtās tvert Latvijas mākslu pirms vairāk kā simts gadiem, simbolisma laikmetā.

Mēs dzīvojam 21. gadsimtā. Varētu jautāt — kam mums pirms gadsimta radīta dzeja, mūzika vai gleznas? Mēs taču jūtamies lieli un spēcīgi sava laika zināšanu un jauno tehnoloģiju pavēnī...

Bet tad notiek Dziesmu svētki. Tūkstošbalsīgs koris dzied un desmitiem tūkstoši klausītāju aizturētu elpu klausās: “Senatne” — Raiņa vārdi, Emīla Dārziņa mūzika.

Dziesmu svētki ir tikai viens no veidiem, kā 21. gadsimta cilvēks tiekas ar latviešu kultūras mantojumu. Ir gleznas muzeju zālēs, ir grāmatas, ir koncerti. Un mēs atkal un atkal sastopamies ar vienu no daiļrades paradoksiem.

Proti, mākslas darbs parasti top vienatnē, tā autoram grūti un reizēm pat izmisīgi meklējot ceļu, kā visprecīzāk izteikt savu domu. Nereti tā ir īsta cīņa ar materiālu. Rakstnieks meklē vārdus un to vienīgo kārtojumu uz papīra. Arī gleznotājs, stāvot ar otu pie audekla, mēģina atrast īstās krāsas un pareizo triepienu. Top kāds ļoti personisks un autoram ļoti būtisks vēstījums, kura mērķis ir — uzrunāt cilvēkus. Kaut arī mākslinieks rada vienatnē, pats mākslas darba radīšanas process nenovēršami notiek sava laika sabiedriski politisko un kultūras procesu kontekstā, kas savukārt var dot norādes par autora ieceri un tās iespējamo lasījumu.

Pēc laika šis darbs tiek publicēts — dzejoli iespiež, dziesmu izdzied, gleznu skatītājs ierauga izstādē vai muzeja ekspozīcijā. Un tajā brīdī, kad radoša personība — prozas vai dzejas rakstītājs, gleznotājs vai mūziķis — savu darbu ir laidis tautā, viņš it kā atkāpjas. Dialogā ar skatītāju stājas pats autora radītais mākslas darbs. Kamēr vien konkrētais mākslas darbs pastāvēs, dialogi turpināsies gadu desmitiem un gadsimtiem ilgi, un tie var būt visdažādākie — no absolūtas sapratnes līdz naidpilnam noliegumam.

Tiesības uz savu lasījumu skatītājs nav zaudējis arī mūsdienās. Izmantojot jaunās tehnoloģijas, mākslas darba uztveres variantu kļūst arvien vairāk. Vienu no iespējamām versijām piedāvā multimediju performances autori, kuri 19.–20. gadsimtu mijas vizuālās mākslas darbus sabalsojuši ar tā laika dzeju un mūziku — bet mūsdienīgā, tikai 21. gadsimta sākumā iespējamā izpildījumā.

Kāpēc simbolisms?

19.–20. gadsimta mijā simbolisma rašanos Eiropā noteica vairāki apstākļi. Liela nozīme bija tehnikas un zinātnes attīstībai 19. gadsimta laikā, kuru ietekmē radošajā pasaulē tika uzsvērta reālisma un pat naturālisma noteicošā loma. Simbolisms bija radošā gara protests pret sīkmanīgu sekošanu tikai un vienīgi realitātei. Savukārt Latvijā gadsimtu mijā pastāvēja nozīmīga problēma: latviešu politiskās tiesības bija nepilnīgas, latviešu valodas lietošana — ierobežota. Šajos apstākļos mūsu literatūrā un mākslā simbolisma tēli iestājas cīņā par latviešu tiesībām, un teika par tālo senatni, “kur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās”, bija viena no iespējām, kā atgādināt latvietim par viņu kā senai un nozīmīgai ciltij piederīgu. Iziet no savas mājas tepat Latvijā un tālāk pasaulē lepni paceltu galvu un taisnu muguru — šis pamudinājums bija nozīmīgs pirms gadsimta un nav zaudējis spēku arī mūsdienās.

Latviešu kultūras telpa

Simbolisma laikmetam Latvijā pieder gan 1905.–1907. gada revolūcijas priekšnojautas, gan pati vardarbīgā revolūcija un tās sagrāve, gan saglabātā nākotnes cerība. Arī tolaik latviešu kultūras telpā valdīja atšķirīgi uzskati par mākslas uzdevumiem un ceļiem to realizācijā, bet tajā pat laikā ir pārsteidzoša tā vienprātība mūsu tautai eksistenciāli būtiskos jautājumos, kas kopīga dažādiem mākslas veidiem un radošajām personībām.

Simbolisma laikmeta kultūrai zīmīgas dažādu mākslas veidu — mūzikas, literatūras, tēlotājmākslas — mijietekmes. Tas laikam gan nebūtu iespējams bez personīgiem kontaktiem mākslinieku vidē. Latviešu mākslā, kā zināms, šāda sadarbība pastāvēja jau 1890. gadu sākumā, kad Pēterburgā, pateicoties topošo mākslinieku un mūziķu ierosmei, darbu sāka “Rūķa” pulciņš. Viņi sanāca kopā gan radošam darbam, gan domu apmaiņai par latviešu mākslu un tās nākotni, gan praktiskām ikdienas vajadzībām. Vienkāršu ļaužu dēliem — viņiem “Rūķis” palīdzēja apgūt arī tādas studiju gados un turpmākajā dzīvē nepieciešamas iemaņas kā uzvedību publiskos pasākumos, dejas, frakas nēsāšanu un pat paukošanās pamatus.

Bija tikai likumsakarīgi, ka 20. gadsimta sākumā latviešu kultūras darbinieki sāka pulcēties Jaņa Rozentāla (1866–1916) dzīvoklī Rīgā. Tas bija arī “Rūķa” tradīcijas turpinājums, tomēr lielā mērā to darīja iespējamu arī mākslinieka sievas Ellijas Forseles-Rozentāles personība. Viņa ienāca mūsu kultūras vēsturē 1902. gada novembrī, kad Rīgā no Somijas ar koncertu viesojās māsas Anna un Ellija Forseles, vijolniece un dziedātāja. Ellija bija ieguvusi labu muzikālo izglītību, daudz koncertējusi, papildinājusi dziedātprasmi Milānā, Romā, Parīzē. Pēc koncerta Ellija tika iepazīstināta ar Jani Rozentālu, un jau pēc divām nedēļām mākslinieks lūdza Ellijas tēvam viņas roku. Ellija atteicās no sapņa par profesionālas dziedātājas karjeru. Jaunais pāris apmetās uz dzīvi Rīgā — vispirms Pārdaugavā, bet 1904. gada nogalē — Alberta ielā 12, tur par telpu mājīgu iekārtojumu un ciemiņu uzņemšanu rūpējās Ellija. Jaņa Rozentāla ģimenes locekļi kļuva arī par modeļiem viņa darbos. Ellija un bērni bieži gan portretēti, gan ietverti sadzīves žanra kompozīcijās, un Ellijas stalto, krāšņo augumu atpazīstam daudzu gleznu tēlos, arī “Arkādijā”.

Rozentālu dzīvoklis kļuva par nozīmīgu latviešu kultūras centru Rīgā. Tur skanēja mūzika un dzeja, tur Rozentāla darbnīcā varēja ieraudzīt jaunākos darbus un uzzināt par nākotnes iecerēm. Kas bija šie ciemiņi? Pieminēsim kaut vai dažus vārdus: literāti Rūdolfs Blaumanis, Anna Brigadere, Kārlis Skalbe, mūziķi Jāzeps Vītols un Emīls Dārziņš, aktrises Jūlija Skaidrīte un Dace Akmentiņa, un vēl, un vēl...

Jaņa Rozentāla gleznas “Melnā čūska” (1903) nosaukumā ietverts senas tautas dziesmas tēls (“Melna čūska miltus mala // Vidū jūras uz akmeņa. // Tos būs ēsti tiem kungiem // Kas bez saules strādināja.”). 20. gadsimta sākumā Melnās čūskas tēls atgriežas apritē ar Raiņa dzejoli “Senatne” — “Bet melnā čūska maļ jūrā miltus, // Tos jāēd būs tiem, kam vara un viltus.” (1901–1902; publicēts krājumā “Tālas noskaņas zilā vakarā”, 1903). Grūti iedomāties, ka Rozentāls nebūtu lasījis Raiņa dzeju. Vēl nedaudz vēlāk, 1904. gadā, top Emīla Dārziņa un arī Emiļa Melngaiļa “Senatne”, divas atšķirīgas dziesmas jauktam korim. Notikumu blīvums ir pārsteidzošs, kas liek apjaust, ka Rainis izteicis daudziem latviešiem būtisku domu, un Rozentāls, tāpat kā mūsu komponisti, atsaucies dzejnieka vēstījumam. Kādā 1904. gada publikācijā par Rozentāla “Melno čūsku” lasām: “Daudz cietusē, verga gaitās asiņojusē tautas dvēsele sauc pēc atriebības un, kaut kur jūrā, kustas rijīgs žņaudzējs, šausmains nezvērs”. (Un 1905. gads vēl nav sācies!)

Mākslas identitātes meklējumi

Gleznas “Melnā čūska” centrālais tēls — fantastiskā pussieviete-pusčūska — pieder simbolisma tēlu pasaulei. Ir pagājis tikai nedaudz vairāk kā desmit gadu, kopš 1891. gadā pulciņā “Rūķis” tika formulēts jēdziens “latviešu tēlotāja māksla”, un Rozentāls ar šo gleznu apliecina gan jaunās latviešu mākslas eksistenci, gan šīs mākslas un savu piederību Eiropas kultūrtelpai. Un, kā katrā īsti nacionālā mākslā, te saklausāmas ne tikai Eiropas atbalsis, bet arī nacionālā komponente.

Tātad gleznā nepārprotami jaušamas trīs būtiskas līnijas — akadēmiskās un sava laika modernās mākslas ietekmes, saikne ar nacionālo kultūras mantojumu un kontakts ar 20. gadsimta sākumā latviešu nācijai aktuālajām problēmām, ar latviešu auditoriju.

Cilvēks un mītiskie tēli

Viens no cilvēces mūžsenajiem sapņiem ir sapnis par laimi, un daļu no šī sapņa Rozentāls vizualizējis gleznā “Arkādija” (ap 1910). Saules apspīdētā ainavā debesis, jūra, koku ietverts laukumiņš un tur — sievietes, divi pusaugu bērni un pulks mazu spārnainu amoriņu. Zīmīgi, ka autors atturējies no jebkādām norādēm par attēlotā mirkļa laiku vai vietu. Skatītājam ļauts noprast, ka personāžu atrašanos šajā dabas nostūrī, katras sievietes pozu vai nodarbi noteikusi tikai pašas brīva izvēle. Būt brīvam — un neierobežot un neapdraudēt citu cilvēku brīvību — varbūt tas ir viens no laimes piepildījumiem? Skatot gleznu muzeja ekspozīcijā, apmeklētāji bieži jautā — bet kur ir tēvi, vīri un brāļi, kur ir vīrieši, kāpēc viņu nav šajā laimes zemē? Atbildi uz šo jautājumu mākslinieks nav devis, tā jāmeklē skatītājam pašam.

Un kas gleznas otrajā plānā ir klusā, vientuļā sieviete lakatā? Gandrīz nepamanāma un kopīgajā prieka atmosfērā neiesaistīta, bet māksliniekam viņas klātbūtne šeit ir bijusi absolūti nepieciešama. Vai varētu būt, ka Rozentāls, sekojot savai iecerei un vienlaikus saglabājot tuvību simbolisma noskaņām, ar šo tēlu atgādina par nāves nenovēršamo klātbūtni?

Simbolisma laikmeta mākslas darbu viennozīmīga interpretācija ir praktiski neiespējama, it sevišķi mūsdienās, kad vairāk kā gadsimts šķir mūs no darbu tapšanas brīža. Tomēr ir vērts pavērot, kā iezīmēta daudzveidīgo šķietami draudīgo mītisko tēlu attieksme pret cilvēku. Melnā čūska draud bargajiem kungiem, ne jau zemniekam, un dabas gari apbrīno stalto cilvēkmeitu. Velnu ģimene, kas nakti aizvadījusi virszemē, aiziet, tikko sadzirdējusi pirmos gaiļus. Viņi drīzāk vairās no cilvēka. Vai liktenis tiešām būtu kļuvis cilvēkam labvēlīgs? Nē. Atnāk Nāve... Agrāka vai vēlāka aiziešana no dzīves taču ir katra cilvēka mūža neatņemama daļa. Neizbēgama un nepielūdzama. Izsenis zināma un viens no lielākajiem noslēpumiem pasaulē. Viena no simbolisma laikmeta nozīmīgākajām tēmām. Neizpratne, bailes, izmisums, nolemtība, samierināšanās — tie ir tikai daži no zibšņiem plašajā izjūtu spektrā, kā simbolisti tvēruši šo tēmu, nereti saistot nāves jēdzienu arī ar savveida harmoniju un skaistumu. Atšķirīgu skatījumu meklē Teodors Ūders (1868–1915). Viņš uzskata, ka latviešu māksla cieš no pārliekas izsmalcinātības un aicina mākslas atjaunošanas vārdā meklēt kontaktus ar neskartu dabu, ar tā laika vienkāršajiem cilvēkiem — zemniekiem, zvejniekiem, ar viņu dzīvi, rast jaunu spēku viņu vitalitātē. Teodora Ūdera skarbie, ekspresīvie ogles zīmējumi atklāj mākslinieka “reālā simbolisma” īpatnību, redzam nāvi te pār jūru aizejot uz citām zemēm (vai sapratusi, ka šos ļaudis neuzvarēs?), te vainagojot ar slavu un atbrīvojot no ciešanām nabaga mākslinieku (vai nāve tālredzīgāka, iejūtīgāka vai varbūt cilvēcīgāka nekā aizgājēja līdzcilvēki?).

Dabas tēlojumi

Jau tika pieminēts dabas tēlojums kā būtisks izteiksmes līdzeklis simboliskajās gleznās.

Arī Rozentāla “Melnajā čūskā” liela nozīme ir dabas tēlam, tātad ainavai. Tā ir barga un draudīga. Valda asi vēji, kas debesīs dzenā melnus mākoņus un jūru sabangojuši augstos viļņos. Un tad ieraugām, ka mākslinieks gleznā ietvēris arī cerības zīmi — gaismas strēli tālu pie horizonta.

Rozentāla glezniecībā šāda barga ainava ir drīzāk izņēmums. Tam, domājams, ir savi objektīvi un subjektīvi iemesli. Latviešu senā pieredze, kas atbalsojas dainās, liecina, ka mūsu daba pārsvarā ir cilvēkam labvēlīga, to savā bērnībā Kurzemes zemnieka sētā šķiet izdzīvojis arī Janis Rozentāls. Baltās gulbju jaunavas, dabas gari un cilvēkmeita, ko multimediju performances ietvaros redzam citās Rozentāla gleznās, vada saules apspīdētas dienas klusa miera apņemtos dabas nostūros rāmā, it kā liegi ņirbošā noskaņā.

Nozīmīgu simbolisma laikmeta mākslas daļu veido “tīrā” ainavu glezniecība, tātad — arī latviešu lielākā un slavenākā ainavista Vilhelma Purvīša daiļrade. Tur velti meklēt fantāzijas pasaules tēlus. Pat cilvēka klātbūtne tur biežāk vien nojaušama, redzot kompozīcijā ietvertās liecības — kādu taciņu, ceļu, siena zārdu. Literatūrā un mākslā jau izsenis gadalaiku maiņa tieši vai netieši tiek salīdzināta ar cilvēka dzīvi, kad pavasari uztveram kā mūža sākumu, bet vasaru un rudeni — kā briedumu un mūža izskaņu. Tomēr simbolisma laikmetā dabas tēlojums gūst jaunu elpu. Jau Raiņa dzejā pavasara vētras vēsta gan par procesiem dabā, gan par cīņu, par jaunas dzīves alkām, par vēlēšanos un iespēju darboties nākotnes vārdā. Šādā sava laika kontekstā patiesi simbolisku skanējumu gūst kompozīcija “Agrs pavasaris (Maestoso)” (1910), viena no pazīstamākajām Purvīša gleznām. Nenovēršami un neatgriezeniski tiek pieteikts gan jauns gadalaiks, gan jauna dzīve.

Purvīša personība, viņa glezniecības svaigums un spēks tuvināja ainavai jaunās paaudzes māksliniekus, kuru individuālie rokraksti un likteņi daudzveidīgi. Mākslas ceļu daudzsološi iesāka brāļi Kārlis Kalve (1877–1903) un Pēteris Kalve (1882–1913), tomēr viņu likteņi aprāvās pāragri. Kā redzams, arī šādi traģiski akcenti pieder laikmeta zīmēm. Nāve, viens no laikmetam būtiskākajiem simboliem, it kā tiecas pierādīt savu spēku arī reālajā dzīvē. Pēteris Kalve viens no pirmajiem mūsu mākslā pievērsās spalvas zīmējuma izkopšanai. Tie pārsvarā ir puantilismam tuvā tehnikā tverti ainavas fragmenti, liecinot par klusu un vērīgu ielūkošanos dabas norišu niansēs. Nav neiespējams, ka mākslinieks asi izjutis situācijas duālo dabu — mūžīgais ritms un acumirkļa zudība.

Jaunus akcentus simbolisma mākslā iegūst arī saules tēls. Latviešu tradīcijā saule izsenis bijusi mūžīgās kustības un dzīvības simbols, bet laikmeta kolīzijās būtisks kļūst saules ritējuma varenais spēks, cīņas spars un tā vēstītā nenovēršamā uzvara. Te zīmīgi Rūdolfa Pērles (1875–1919) akvareļi, kur jūtamas slavenā lietuviešu komponista un mākslinieka Čurļoņa ietekmes.

Un rodas vilinošs aicinājums taujāt pēc neattēlotā un nepateiktā, tomēr varbūt nojaušamā arī citās dabasskatu gleznās.

Izskaņa

Projekts piedāvā tikai vienu no daudziem iespējamiem simbolisma laikmeta mākslas lasījumiem mūsdienās. Daudzas no simbolisma tēmām palikušas aiz kadra, minēsim kaut vai erotismu un seksualitāti. Ir vērts pieminēt, ka 20. gadsimta sākumā vispārpieņemtie priekšstati, uzvedības un pieklājības normas bija daudz stingrākas nekā šodien, kas savukārt vilināja — ignorē šīs vecās robežas, riskē un pārkāp tās! Šis tendences vērojamas arī latviešu kultūrā, tomēr citur (piemēram, Francijas mākslā) tās bijušas daudz nozīmīgākas. Iespējams, ka šo samēru noteikuši tādi latviešu kultūrai tolaik daudz būtiskāki uzdevumi kā nacionālās identitātes meklējumi un brīvības alkas.

Mums joprojām ir un būs nepieciešami pirms gadsimtiem rastie tēli, vārdi un melodijas, un to nosaka ne tikai vēlēšanās vai nepieciešamība saprast savas tautas un savas dzimtas vēsturi. Patiess mākslas darbs cauri gadsimtiem saglabā arī kādu ļoti personīgu vēstījumu, kas ļauj skatītājam aptvert kaut ko sev pašam un tieši šodien būtisku. Meklēsim!

Edvarda Šmite, mākslas vēsturniece


Simbolisms literatūrā. Raimonds Briedis, literatūrzinātnieks

Piezīmes par latviešu literatūru simbolisma laikmetā

20. gadsimta sākums latviešu literatūrā ir nemierīgs. Gadsimtu mija tiek uztverta kā laikmeta beigas un jauna sākums. Franču fin de siècle un krievu sudraba laikmeta idejas kļūst par impulsiem latviešu dzejniekiem un rakstniekiem, kuri grib izdzīvot moderno laikmetu un modernā cilvēka izjūtas un – radīt modernu latviešu kultūru. Laikmeta notikumi – tai skaitā arī 1905. gada revolūcija – jaunā laikmeta apliecinājums, kurā nav vietas mierīgumam un apcerei. Ātrums un balsu daudzveidīgums, ar kādu piepildās latviešu literatūra līdz Pirmajam pasaules karam, līdz šim nav pārspēts.

Jaunie mākslinieki sevi apjauš kā paaudzi, viņu sauciens pēc „jaunās mākslas” sasaucas ar simbolisma un jūgendstila vizionārajiem tēliem Eiropas mākslinieku darbos. Vienlaikus tiek apgūta apkārtējā pasaule, tradicionālā zemnieku vide – un vienlaikus jaunie mākslinieki mēģina izrauties no tās, pētot sevi, savas izjūtas un kaislības, šokējot lasītājus ar tam laikam neraksturīgu atklātību un uzdrošināšanos. Kopīgi īrētajos dzīvokļos veidojas jauna vide – bohēmiski brīva, pakļauta improvizācijai un mākslu savstarpējai mijiedarbībai.

Jau ar pirmajām publikācijām lasītājus piesaista Fallijs (Konrāds Bullāns, 1877–1915). Viņa suģestija uzstāšanās reizēs, interese par zemapziņu un racionālajam prātam neizzināmo kļūst par vienu no impulsiem daudziem jaunajiem autoriem. Viktora Eglīša (1877–1845) nesaprotamība un pārliecība par patiesību, kas sasniedzama tikai māksliniekiem. Zemgaliešu Birutas (1878–1906) dzeja un traģiskais liktenis iedvesmo „Dzelmes” grupas dzejniekus un ir viens no prototipiem modernas sievietes tēlam līdztekus Aspazijai (1865–1943) un viņas 20. gadsimta sākuma krājumam „Dvēseles krēsla”. Edvarta Virzas (1883–1940) dzejoļu krājums „Biķeris” ar Kailo sievieti izaicinoši ielaužas latviešu romantiskajā dzejā un satricina priekšstatus par romantisko sapņotāju.

Notikumi pēc 1905. gada cerību laika arī māksliniekiem liek dzīvi dzīvot daudz intensīvāk, izjust tās neparedzamību un noslēpumainību. Dzīvība un tās izpausmes, radīšana iegūst īpašu vērtību simboliskajā pasaules ainavā, un vienlaikus nojauc robežas starp dzīvi un mākslu. Ar ‘robež-nojaukšanu’ starp tekstu, tā noformējumu un ilustrāciju aktīvi nodarbojas jauno mākslinieku izdotie žurnāli - „Pret Sauli”, „Dzelme”, „Kāvi”, „Stari”, „Zalktis”.

Pretstatā reālistu sauklim, rādīt dzīvi kāda tā ir, un romantiķu traģiskajam pretmetam starp ilgām un vēlmēm, simbolistu dzejā parādās ainava, kura vienlaikus ir ieraugāma, saklausāma, sajūtama un – netverama. Tās centrā jūtīga dvēsele, kas tiecas saskatīt savu atspulgu apkārt esošajos tēlos. Emociju izteikšanas vietā nostājas emocionāla attieksme pret pasauli, norisēm un lietām. Reālais dzejā saplūst ar iedomāto, fantāzija ar atveidojamo, valoda ar mūziku. Friča Bārdas (1880–1919) dzejas valodas muzikalitāte, dzejas rindu simetrijas un asimetrijas pretmets uzmanību koncentrē uz noslēpumainām kustībām cilvēkā un dabā. Kārlis Skalbe (1879–1945) savukārt pasaku padara par modernās literatūras žanru – ļaujot mītā un folklorā balstītiem tēliem iekust tagadnē, izteikt izjūtas, pasaku sižets savērpjas ar pasaules izjūtu, tās apceri un rada īpašu valodas izjūtu.

Gadsimta sākuma dzejnieki pasauli atklāj vienlaikus pazīstamu un noslēpumainu, paša sakāpinātā emocija ļauj pieskarties sevis neizzināmībai, no jauna ieraudzītā ikdienišķā ainava – atklāj dzīves plašumu un noslēpumaino ritējumu. Viņu izmantotajos simbolos neredzamais kļūst jutekliski tverams, bet pasaule – zaudē reālās aprises, izkūstot dzejnieka apziņā un darbā.

Raimonds Briedis, literatūrzinātnieks.

Simbolisms mūzikā. Orests Silabriedis, muzikologs

Simbolisma virziena filozofijā un mākslā 19. gadsimta pēdējā ceturksnī un 20. gadsimta sākumā mūzikai pieder īpaša vieta.

Mūzikā par simbolistiem mēdz saukt Aleksandru Skrjabinu (1872-1915) un Mikaloju Konstantinu Čurļoni (1875-1911). Skrjabina gadījumā mēs visupirms iedomāsimies maldugunīs plaiksnījošo “Prometeju” vai viņa vēlīnās klavierminiatūras, kurām tik brīvas kontūras, ka skaņu viela jau pavisam netverama. Čurļoņa mūzika ir vieliskāka, un lietuviešu ģēnija piesaukšana pie mūzikas simbolistiem, iespējams, drīzāk būs saistīta ar iespaidu, ko sniedz viņa veikums vizuālās mākslas jomā. Mūzikas pētnieki nelabprāt runā par simbolismu mūzikā. Ja nu vispār, tad, piemēram, par skaitļu simboliku. Bet tas cits stāsts.

Ja latviešu tautas mūzikas saknes gadsimtu garumā aizstiepjas pagātnē, tad pirmie profesionālie latviešu mūzikas autori un viņu darbi kļūst tautā plašāk pazīstami kopš 1870.gadiem, sākoties latviešu dziesmu svētku kustībai. Spilgti individuālu veikumu te pamaz. Šis Latvijas profesionālās mūzikas saullēkts pilns sirsnīga diletantisma, dažubrīd naivisma. Nacionālais romantisms plaukst pilnā spēkā, un galvenās jomas te ir solodziesma un kordziesma.

Par pirmajiem īsteni nozīmīgajiem Latvijas profesionālajiem komponistiem gadsimtu mijā sauksim Jāzepu Vītolu (1963-1948), Emili Melngaili (1874-1954), Emīlu Dārziņu (1875-1910), Jāzepu Mediņu (1877-1947), Alfrēdu Kalniņu (1879-1951), un kritērijs te ir nevis akadēmiskas augstākās izglītības iegūšana, bet gan daiļrades oriģinalitāte. Tādējādi simbolisma laikmets iezīmē arī jaunu pakāpi latviešu profesionālās mūzikas attīstībā.

Jāzeps Vītols pārstāv latviešu mūzikas klasicismu jeb salīdzinoši objektīvu daļu (pēc kara viņa mūzikā būs spilgtas ekspresionisma zīmes). Būtībā klasisks pēc domāšanas ir arī Emīls Dārziņš, bet viņš soli tuvāk romantisma subjektivitātei.

Alfrēdu Kalniņu, Jāzepu Mediņu, Jāni Mediņu (1890-1966) un Ādolfu Ābeli (1889-1967) liksim īstenu romantisma pārstāvju plauktā, savukārt Emilis Melngailis un Jēkabs Graubiņš mums (1886-1961) visupirms svarīgs ar veikumu tautasdziesmu apdaru jomā. Melngailis un Graubiņš notīra “svešzemju” hromatismus, un viņu nošulapās tautasdziesma uzelpo pirmatnējā vienkāršībā. Graubiņa oriģinālmūzika ne sevišķi izteiksmīga, protams, ar dažiem izņēmumiem, kur sevišķi izceļams “Atraitnes dēls”. Melngailis savā daiļradē košāks, viņš prasmīgi balansē uz tautasmūzikas un paša skanisko ideju sliekšņa.

Savrup stāv Jānis Zālītis (1884-1943). Viņa mūzikā spēcīgs Skrjabina iespaids, daži viņa kormākslas šedevri (to skaitā “Tev šie lauki”) kolorītā, noskaņas smagnējībā un vienlaikus reljefā lakoniskumā pielīdzināmi Pētera Krastiņa gleznām (starp citu, abi bijuši tuvi paziņas).

Domājot par citiem nosauktajiem skaņražiem, asociācijas ar vizuālo mākslu būs mazāk izteiktas, tomēr dažas līdzības nāk prātā.

Piemēram, Melngaiļa kompaktā, minimālistiskā, tajā pašā laikā cilvēciski izjustā domugaita kaut kādā ziņā radniecīga Teodora Ūdera zīmējumiem. Solodziesmas ģēniju Alfrēdu Kalniņu patiktu garīgi saradot ar Voldemāru Zeltiņu un viņa kokstumbru teiksmaino izgaismojumu, vēstījuma tiešumu un vienlaikus nepieejamību. Ādolfa Ābeles simfoniskajam dzejolim “Vīzija” – vienam no latviešu visu laiku skaistākajiem simfoniskās mūzikas paraugiem – var likt klāt Vilhelma Purvīša “Mēness nakti”.

Jāzeps Vītols un Emīls Dārziņš visspilgtāk eksponējas kordziesmas un solodziesmas laukā.

Vītolu aizrauj mītoloģizētas vēstures skati (“Beverīnas dziedonis”), teiksmaina mītoloģija (“Dievozolu trijotne”, “Dūkņu sils”), tautas daiļrades motīvi (klaviervariācijas “Ej, saulīte, drīz pie Dieva”), Friča Bārdas grūti komponējamie teksti (piemēram, baisais “Orhidejas sapnis”) un daudz kas cits, taču šī mūzika ir tik klasicistiska, ka vizuālais papildinājums šķiet lieks. Un tomēr pats laikmets ir atstājis šajā mūzikā tik spēcīgus nospiedumus, ka tie ļauj projekta ietvaros realizēt arī kādu it kā grūti iedomājamu savienojumu - Vītola klaviervariācijas un Jaņa Rozentāla glezna ar melno čūsku.

Līdzīgi ar Emīlu Dārziņu, kura mūzikā ir subjektīvs trauslums (sevišķi solodziesmās), spēcīgs dramatisms (kordziesmas “Lauztās priedes”, “Ciānas bērni”), smalks mirdzums (“Senatne”, “Mēness starus stīgo”, “Kapsētas klusums”) , taču arī viņa gadījumā viss gleznieciskais ir jau pašā skaņas matērijā. Izteiksim minējumu, ka klasicismam radniecīga māksla īsti labi nesakļaujas ar vēlmi sintezēt dažādas mākslas jomas.

Multimediju peformance “Simbolisms”, kur dominējošās ir trīs tēmas - mīts, daba, cilvēks - ļauj tuvoties simbolisma laikmetam, izjūtot tolaik tik būtisko jauno radošo mākslinieku dzīves izjūtas un darbības kopsakarības. Mūzikas loma te īpaša, jo mūzika ir viens vienīgs simbolisms jeb no simboliskām zīmēm veidots simbolisks raksts, kas prezentē tikai pats sevi, tajā pašā laikā sniedzot iespēju bezgalīgam daudzumam interpretāciju.

Orests Silabriedis, muzikologs




Izstāde un mājaslapā www.dzivasgleznas.lv sagatavotie materiāli izmantojami kultūrizglītības programmas Latvijas skolas soma ietvaros.